Svētītājs Nikolajs, Mirras Likijas arhibīskaps

Svētītājs Nikolajs (gr. Άγιος Νικόλαος) piedzima III gs. otrajā pusē Pataras pilsētā, Likijas apgabalā Mazāzijā. Viņa vecāki Teofans un Nonna bija augstdzimuši un visai turīgi ļaudis, kas viņiem neatraucēja būt dievbijīgiem kristiešiem, žēlsirdīgiem pret nabagiem un dedzīgiem uz Dievu.

Līdz dziļam vecumam viņiem nebija bērnu; nepārtrauktā dedzīgā lūgšanā viņi lūdz Visuaugsto dot viņiem dēlu, apsolot veltīt viņu kalpošanai Dievam. Viņu lūgšana tika uzklausīta: Kungs viņiem dāvināja dēlu, kuru svētajā Kristībā nosauca par Nikolaju, kas grieķu valodā nozīmē „tautu uzvarošs”.

Jau pirmajās savas bērnības dienās svētītājs Nikolajs parādīja, ka ir novēlēts īpašai kalpošanai Dievam. Saglabājies mantojums, ka kristību laikā, kad kristību kārta bija ļoti ilgstoša, viņš, neviena nepieturēts nostāvēja kristību traukā trīs stundu garumā. Jau no pirmajām dienām svētītājs Nikolajs sāka stingru svētcīnītājas dzīvi, kurai palika uzticīgs līdz kapam.

Visa bērna neparastā uzvedība parādīja vecākiem, ka viņš kļūs par lielu Dieva kalpu, tādēļ viņi pievērsa īpašu uzmanību viņa audzināšanai un centās, vispirms iemācīt dēlam kristietības patiesības un virzīt viņu uz taisnu dzīvi. Pusaudzis drīz aptvēra grāmatu gudrību, pateicoties bagātajām dāvanām, ko deva Svētais Gars.

Gūstot sekmes mācībās, pusaudzis Nikolajs tāpat guva sekmes arī dievbijīgā dzīvē. Viņu neaizrāva tukšas vienaudžu pļāpas: lipīgais biedriskuma piemērs, kas ved slikto, viņam bija svešs.

Bēgot no pasaulīgām, grēcīgām izklaidēm, jauneklis Nikolajs atšķītās ar priekšzīmīgu tiklību un bēga no visādiem grēcīgiem nodomiem. Gandrīz visu laiku viņš pavadīja lasot Svētos Rakstus, gavēņa varoņdarbā un lūgšanā. Pret Dieva namu izjuta tādu mīlestību, ka pavadīja tur dažreiz pat veselas dienas un naktis dievaiedvesmotā lūgšanā un lasot dievišķas grāmatas.

Jaunā Nikolaja dievbijīgā dzīve drīz kļuva zināma visiem pilsētas Patarās iedzīvotājiem. Par bīskapu šajā pilsētā bija viņa tēvocis, kuru arī sauca Nikolajs. Pamanījis, ka jauneklis

Svētais Nisas Gregorijs

Svētais 

Nisas Gregorijs (gr. Γρηγόριος Νύσσης, lat. Gregorius Nyssenus) bija svētā Vasīlija Lielā miesīgais brālis un ievērojami jaunāks par viņu[1]. Ar Gregorija audzināšanu bērnībā nodarbojās tā pati dievbijīgā vecmāmiņa Makrīna, kura mācīja arī svēto Vasīliju[2], bet sākotnējo apmācību gramatikā un retorikā viņš saņēma no sava tēva. Turpmāko apmācību, sākot no savas dzīves divpadsmitā gada, kad nomira Gregorija tēvs, viņš apguva pie Cēzarejas daiļrunas skolotājiem. Zināšanas, ko Gregorijs ieguva Cēzarejas pagānu skolā[3], viņš papildināja ar patstāvīgām nodarbībām zinātnes jomā un mācību stundām pie Vasīlija Lielā, kuram Gregorijs, viņa paša vārdiem runājot, bija daudz pateicības parādā. Būdams no dabas apdāvināts un centīgs, svētais Gregorijs sekmīgi studēja retoriku[4] un filozofiju[5] un gatavojās kļūt par laicīgu oratoru. Taču Dievs izlēma savādāk, un Gregorija dvēselē, kurš tajā laikā vairāk sliecās uz laicīgām nodarbībām un laicīgu zinātņu apguvi, drīzumā notika pārmaiņas. Reiz viņa mātes īpašumā bija paredzēts svinēt svētkus sakarā ar četrdesmit mocekļu pīšļu pārnešanu. Uz šīm ģimenes svinībām tika ataicināts arī Gregorijs, kurš tolaik mācījās Cēzarejā. Neapmierināts ar to, ka tiek atrauts no savām nodarbībām un ka svinības nevar atlikt līdz vēlākam, piemērotākam laikam, Gregorijs vienaldzīgi, bez kādas intereses klausījās garīgo dziesmu dziedāšanu dievkalpojumā, kas notika dārzā un ilga visu nakti un beidzot, iegājis attālākā lapenē, nolikās gulēt. Un, rau, sapnī viņš redz, ka grib ieiet dārzā, bet kaut kādi gaismas apmirdzēti kareivji viņu nelaiž, un tikai, pateicoties kāda kareivja aizstāvībai, viņam izdodas izbēgt no soda. Šis šausmīgais sapnis atstāja uz Gregoriju lielu iespaidu, un viņš, pametis laicīgās nodarbes un zinātnes, nodevās svētu un garīgu grāmatu lasīšanai, bet drīz vien uzņēmās anagnosta pienākumus, kuros ietilpa Svēto Rakstu priekšlasījumi garīgās sanāksmēs. Tomēr sākumā šāds noskaņojums Gregorija dvēselē nepastāvēja ilgstoši. Pēc Juliāna Atkritēja nāves[6], kurš bija aizliedzis kristiešiem būt par retorikas un gramatikas skolotājiem, Gregorijs atkal pievērsās savai iemīļotajai nodarbei, izvēlēdamies par savu aicinājumu kļūt par retorikas skolotāju, kas izraisīja viņa draugu neapmierinātību un asus pārmetumus no svētā Gregorija Teologa puses[7]. Starp citu, ilgi Gregorijs pēc retora slavas netiecās. Drīz vien, savas askētiski noskaņotās ģimenes un draugu ietekmēts, viņš ar visu sirdi sāka studēt garīgo literatūru, pameta laicīgo un uzsāka vientuļnieka dzīvi, apmezdamies klosterī, ko bija dibinājis Vasīlijs Lielais Irisas upes krastā[8]. Drīz pēc tam svētais Vasīlijs, vēlēdamies redzēt Gregorija personā uzticamu palīgu cīņā ar ariāņu ķecerībām, iecēla viņu par Nisas pilsētas bīskapu[9]. Svētais Gregorijs darbojās kā patiess Kristus gans, drosmīgi pārvaldot Baznīcu un pasargājot to no ienaidnieku intrigām. Viņa dievbijīgā māsa Teozva pie viņa kalpoja par diakonisi[10] un baznīcas lietās ļoti daudz palīdzēja savam brālim, tā ka vēlāk viņas nāve tam bija liels zaudējums.

Valenta[11] valdīšanas laikā svētais Nisas Gregorijs tika netaisnīgi vajāts no ariāņu valdnieku ­[12] puses. Ponta[13]vietvaldis Demostēns Ankīrā[14] sasauca sapulci no valdībai paklausīgiem bīskapiem, kurā Gregorijs tika melīgi apvainots nepareizā baznīcas īpašuma izlietošanā un atstādināts no katedras. Pēc Demostēna pavēles svēto sagūstīja un sardzes pavadībā nosūtīja uz Ankīru, turklāt ceļā viņš daudz dabūja ciest no kareivju rupjības. Pēc tam viņš nolēma bēgt un, aizlavījies no sardzes, paslēpās drošā vietā. Nākamajā gadā tika sasaukta jauna Pontas un Galatijas bīskapu sapulce pašā Nisā. Svētais Gregorijs tiesas prāvā neieradās, un viņu no jauna neklātienē atcēla no amata. Taču, zaudējis katedru, Gregorijs nepavadīja laiku dīkā: viņš pārvietojās no vienas vietas uz otru, lai nostiprinātu pareizticību un mierinātu pareizticīgos. Pēc Valenta nāves, svētais Gregorijs atgriezās savā katedrā, un draudze, viņu sajūsmināta, sagaidīja. Drīz pēc tam viņu sarūgtināja svētā Vasīlija Lielā nāve[15], kuru viņš bija dziļi mīlējis un godājis kā savu skolotāju. Gada piemiņas dienu viņš atzīmēja ar kapa runu un, būdams pateicīgs Vasīlijam kā savam skolotājam, pabeidza viņa iesākto sešu dienu radīšanas aprakstu, kurā trūka tikai cilvēka apraksta un kurā citi vēlējās redzēt atbildes uz vēl dažiem neskaidriem jautājumiem. Tajā pašā gadā svētais Nisas Gregorijs piedalījās Antiohijas sinodē[16]. Šajā sinodē tika nolemts nosūtīt ticības lietās pieredzējušu vīru pārlūkot Arābijas un Palestīnas baznīcas, kur ticību aizskāra antikomariāniešu ķecerības, kuri neturēja godā Dievmātes šķīsto nevainību, un koliridiāniešu ķecerības, kuri godāja Dievmāti kā dievu. Miera un ticības nostiprināšanai tika izvēlēts svētais Gregorijs. Pirms došanās šajā ceļojumā viņš apmeklēja savu vecāko māsu, svētīto Makrīnu[17]. Apglabājis māsu, viņš Arābijā sekmīgi paveica Antiohijas sinodē uzticēto uzdevumu, bet Jeruzalemē, kur Gregorijs ar prieka trīsām sirdī apmeklēja svētās vietas, viņš nespēja izpildīt visu, kas bija uzdots, un nožēlas pilns rakstīja, ka grēki un maldi arī tur dziļi iesakņojušies cilvēku sirdīs. Pa to laiku Gregorijam promesot, viņa eparhijā atkal tika ievazāts ariānisms, kuru viņam atgriežoties ar lielām, grūtībām izdevās noslāpēt. Tajā pašā laikā viņš pēc iedzīvotāju lūguma piedalījās bīskapu iecelšanā Iboras un Sevastijas pilsētām[18], jo iedzīvotāji baidījās, ka mirušo bīskapu vietā varētu nākt ķeceri. Kad Teodosija Lielā valdīšanas laikā[19] Konstantinopolē tika sasaukts otrais vispārējais koncils pret Svētā Gara noliedzēju Makedoniju[20], tajā kopā ar citiem svētajiem tēviem piedalījās arī īstenās ticības aizstāvis svētais Nisas Gregorijs, apsūdzot un kaunā liekot pretinieku ar patiesības spēku, pamatojoties uz Dievišķajiem Rakstiem. Šajā koncilā, pateicoties svētā Gregorija pūlēm Nīkejas ticības simbols tika papildināts ar pantu par Svēto Garu, turklāt simbolam tika pievienoti vēl devītais, desmitais, vienpadsmitais un divpadsmitais pants.

Kopā ar citiem bīskapiem viņš piedalījās arī svētā Gregorija Teologa apstiprināšanā par Konstantinopoles arhipriesteri, kā arī lasīja viņam un svētītajam Hieronīmam[21] savu sacerējumu pret Eunomiju[22]. Kad pret svēto Gregoriju Teologu nežēlīgu cīņu uzsāka zināma daļa garīdzniecības, kuru bija aizrāvušas ķecerīgas viltus mācības vai kuri juta simpātijas pret ķeceriem, kā rezultātā viņš bija spiests atstāt Konstantinopoles katedru, ­ svētais Nisas Gregorijs kopā ar daudziem citiem visādi centās apslāpēt šo ienaidu, taču nespēdams to izdarīt, sniedza padomus par ticību un jauno aicinājumu Gregorija Teologa sekotājam Nektārijam[23], kurš bija izvēlēts no uzsauktajiem. Būdams Konstantinopolē, svētais Nisas Gregorijs norunāja divus sprediķus ­ vienu sakarā ar svētā Gregorija Teologa iecelšanu par galvaspilsētas bīskapu, ­ otru ­ piemiņas, apglabājot Antiohijas patriarhu Meletiju[24].

Drīz pēc otrā vispārējā koncila Gregorijam nācās braukāt no vienas baznīcas uz otru, lai nokārtotu baznīcu nebūšanas un nostiprinātu pareizticību, jo otrajā vispārējā koncilā viņš un vēl divi arhipriesteri tika izziņoti par pareizticības sargātājiem Pontā. 383. gadā svētais Nisas Gregorijs piedalījās sapulcē Konstantinopolē, kur teica runu par Dēla un Svētā Gara Dievišķumu. 386. gadā viņš no jauna apmeklēja Konstantinopoli, un šeit viņam kā slavenam oratoram tika uzticēts teikt kapa runu visu mīļotajai imperatrisei Plakillai[25]. 394. gadā viņš no jauna piedalījās Konstantinopolē sapulcē, kas tika sasaukta, lai risinātu baznīcas lietas Arābijā[26]. Būdams uzticams un patiess gans, svētais Gregorijs dedzīgi stiprināja savas avis ticībā un dievbijībā; gadījās, ka viņš to uzrunāja vairākas dienas pēc kārtas. Tajā pašā laikā viņš aizlika labu vārdu un aizstāvēja tiesnešu priekšā nelaimīgos, izcēlās ar līdzjūtību pret ubagiem, pacietību, miermīlību un tiešumu. Svētais Gregorijs aizgāja pie Dieva dziļā vecumā[27], atstādams aiz sevis daudzus svētajai Baznīcai noderīgus un dārgus sacerējumus[28].

[1] To parāda jau apstāklis, ka svētais Nisas Gregorijs Vasīliju Lielo sauc par savu skolotāju un tēvu. Svētā Gregorija dzimšanas gads nav zināms.

[2] Par to, tāpat arī par svētā Nisas Gregorija vecākiem skat. sv. Vasīlija Lielā dzīvesstāstā, kas aprakstīts 1. janvārī.

[3] Par Kapadokijas Cēzareju skatīt šeit ...

[4] Retorika ­ zinātne par oratora mākslas likumiem.

[5] Filozofija (tulkojumā no grieķu val. gudrības mīlestība) gudrības zinātne, ­ nodarbojas, pamatojoties uz cilvēka prāta meklējumiem, ar esamības augstākajiem, abstraktajiem jautājumiem: par esamības būtību, par Dievu, par pasaules un cilvēka sākumiem un likumiem, par cilvēka un pasaules esības jēgu utt.

[6] Juliāns Atkritējs ­ Romas imperators, kurš valdījis no 361.­- 363. g. Nepasludinādams atklātu kristiešu vajāšanu, viņš tomēr visiem līdzekļiem tiecās iznīcināt kristietību un atjaunot pagānismu.

[7] Svētais Gregorijs Teologs (Nazianzietis) ­ lielais Baznīcas skolotājs, Vasīlija Lielā draugs un līdzgaitnieks. Viņa piemiņa godināma 25. janvārī.

[8] Par Vasīlija Lielā klosteri Ponta tuksnesī Irisas upes krastā skat....

[9] Tas notika 372. gada sākumā. ­ Nisa ­ pilsēta Kapadokijas (plaša Mazāzijas apgabala) ziemeļrietumu daļā.

[10] Par diakonisēm, viņu kalpošanu un pienākumiem skatīt šeit .......

[11] Valents ­ Romas impērijas austrumu daļas imperators, valdīja no 364.- ­378. gadam.

[12] Ariāņu ķecerība savu nosaukumu ieguvusi no Aleksandrijas presbitera Ārija vārda, kurš mācīja, ka Dieva Dēls nav pirms laika dzimis no Dieva Tēva, bet ka Tas, būdams Viņa radīts, laikā no nebūtības nav ar Viņu vienas būtības un viena nozīmīguma. Šī ķecerība tiecās noliegt visu kristietību.

[13] Ponts ­ Mazāzijas ziemeļaustrumu apgabals Melnās jūras krastā, no kuras arī ieguvis savu nosaukumu (Ponts ­ tulkojumā no grieķu val. ­ nozīmē jūra, un Melno jūru senatnē sauca par Eiksīnas Pontu).

[14] Ankīra ­ ļoti sena ziedoša Galatijas (neliela Mazāzijas province, kas atrodas starp Frīģiju, Bitīniju, Pontu un Kapadokiju Mazāzijas vidusdaļā) pilsēta ­ tagad Angora; līdz šim laikam ir viena no svarīgākajām Mazāzijas tirdzniecības pilsētām. ­ Sapulce Ankīrā un tai sekojošā svētā Gregorija atstādināšana notika 375. gadā.

[15] 379. gadā.

[16] Antiohijas sinode notika 379. gadā.

[17] Svētā un viņa mirstošās, taisnās māsas sarunas auglis bija vēlāk Gregorija sacerētais sacerējums par "dvēseli" un "augšāmcelšanos".

[18] Ibora un Sevastija ­ Kapadokijas pilsētas.

[19] Teodosijs Lielais ­ Romas imperators ­ valdījis no 379.­- 395. g., bijis dedzīgs kristietības aizstāvis un cīnītājs pret ķecerībām.

[20] 2. vispārējais Konstantinopoles koncils notika 381. gadā. Sīkāk par to skatīt šeit .....

[21] Svētītais Hieronīms, Stridonas bīskaps, ­ viens no lielajiem rietumu baznīcas skolotājiem ( 330.- ­419. g.), kas atstājis pēc sevis daudzus izcilus sacerējumus: Sv. Rakstu skaidrojumus, dogmatiskus, ētiskus, vēsturiskus; svarīgākais viņa darbs bija Sv. Rakstu tulkojums latīņu valodā, kas pazīstams ar nosaukumu "Vulgāta".

[22] Eunomijs ­ IV gs. 2. puses herētiķis, galējs ariānisma pārstāvis.

[23] Sv. Nektārijs pārvaldīja Konstantinopoles patriarhijas katedru no 428.­431. g.

[24] Meletijs, Antiohijas patriarhs, pārvaldīja katedru no 358.- ­381. g. Togad viņš piedalījās otrajā vispārējā Konstantinopoles koncilā un turpat Konstantinopolē arī mira.

[25] Plakilla ­ imperatora Teodosija Lielā laulātā draudzene, pazīstama kā dievbijīga kristiete, kas izcēlās ar kristīgo labdarību. Viņas piemiņu Grieķu Baznīca atzīmē 14. septembrī.

[26] Vietējā Konstantinopoles sapulce 394. g. patriarha Nektārija laikā tika sasaukta, lai izšķirtu divu bīskapu (Agapiju un Bagādiju) strīdu, kuri pretendēja uz vienu un to pašu katedru (Arābijas Bocrā).

[27] Svētais Nisas Gregorijs miris IV gs. beigās drīz pēc 394. gada Konstantinopoles sapulces.

[28] Svētais Nisas Gregorijs aiz sevis atstāja daudzus sacerējumus, kuros viņš parādās gan kā baznīcas orators, gan kā dogmatists ­ herēžu atmaskotājs, gan kā Svēto Rakstu skaidrotājs, gan kā morāles skolotājs. Viņa oratora talants atklājas kapa runās Antiohijas Meletijam, Vasīlijam Lielajam, sv. Makrīnai un cildinošās runās Efrēmam Sīrietim, Gregorijam Brīnumdarim, moc. Teodoram Tīronam, 40 Sevastijas mocekļiem, pirmmoceklim Stefanam; zināmas arī viņa svētku uzrunas Ziemassvētkos, Kristīšanas svētkos, Lieldienās (5 uzrunas), Kristus Debesbraukšanas dienā, Vasarsvētkos, Marijas šķīstīšanās dienā. No svētā Gregorija dogmatiskajiem sacerējumiem paši labākie ir: 12 runas pret Eunomiju un katehisms, kurš satur padomus, kā jārīkojas, pievēršot ticībai pagānus un jūdus, un kā ­ atspēkojot herētiķus. Sacerējumā pret Eunomiju, atspēkojot viņa mācību, Gregorijs pierāda Dieva Dēla Dievišķumu un daļēji skaidro visu kristietības mācību par Svēto Trijādību. Šo mācību par Svēto Trijādību un it īpaši par Svētā Gara Dievišķumu svētais Grigorijs aizstāvējis pret sava laika maldiem daudzos sacerējumos, kā, piemēram: runā par Svēto Garu pret Makedonija sekotājiem, runā par Dēla un Svētā Gara Dievišķumu, runā Simplicijam par ticību, Aulālijam par to, ka nav trīs Dievu, ellīniem (grieķiem) runā pret Āriju un Savēliju. Vēl pie svētā Gregorija dogmatiskiem sacerējumiem pieskaitāms darbs par sešām radīšanas dienām, kur viņš risina augstus jautājumus par pasauli, ko sv. Vasīlijs Lielais savās "Sešās dienās" bija atstājis bez atbildes, "pret manihejiešiem", "par cilvēka radīšanu", pētījumu par "bērniem, kas miruši nekristīti" un sacerējumu "par dvēseli un augšāmcelšanos". Skaidrojot Svētos Rakstus, svētais Gregorijs pārdomu veidā uzrakstījis vairākus sacerējumus: 8 sarunas par trijām Ekleziasta nodaļām, 15 sarunas par Augsto dziesmu, 2 pārdomas par psalmiem dotajiem virsrakstiem un sarunas par 6. psalmu, 5 sarunas par Dievišķo lūgšanu, 8 sarunas par 8 svētlaimes baušļiem. Pie tikumiski askētiskiem sacerējumiem pieskaitāmi: trīs pētījumi par kristīgo pilnību, par jēgu dzīvot pēc Dieva likumiem, par patieso askētismu, par šķīstību, par mīlestību pret nabagajiem u.c. Turklāt saglabājušās 28 svētā Gregorija vēstules.

Vairāki svētā Gregorija darbi lasāmi šeit :

http://www.pagez.ru/lsn/

sadaļā- Святоотеческое наследие