PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU piektais turpinājums

        Apustuļu sprediķis nav brīvs, vairumā gadījumu tas ir piespiedu. Kā jebkurš sprediķis, jebkurš misijas darbs, tas nevis vienkārši runā no sirds pilnības  un sava paša personīgās pieredzes, bet tam vēl arī jāiekļauj sevi formās, vārdos, salīdzinājumos un argumentos, kas būtu saprotami citiem cilvēkiem. Šajā ziņā misionārs kļūst par savu klausītāju ķīlnieku. Viņš ne tikai ieskatās savā sirdī, viņš skatās arī savu klausītāju sejās, lai saprastu, ko ir izdevies nodot no sirds uz sirdi, bet kam viņš vēl pagaidām nav spējis atrast īstos vārdus. Viņš iet kā pa mīnu lauku, lai nejauši neaizskartu kaut ko tādu, kas pašam nav ar reliģisku vai morālu nozīmi, bet kas ir ļoti nozīmīgs un dārgs klausītājiem. Skaidrs, ka misionārs nedrīkst pārkāpt tos tabu, kas ir izveidojušies tajā ciltī, pie kuras viņš ir atnācis.

        Ja šajā ciltī nav pieņemts ēst cūkas gaļu, tad arī misionāram jāpieņem šāds atturības solījums. Ja šajā ciltī nav pieņemts balsot par komunistiem, misionāram jāatturas no vārdiem, kas varētu dot iemeslu baumot par viņu kā par “VDK aģentu”.

         Lūk, ko apustulis Pāvils saka par šo nebrīvi, ko viņš pats brīvprātīgi izvēlējās citu cilvēku glābšanas dēļ: “Jo, būdams brīvs no visiem, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā izglābtu vismaz dažus. Bet to visu es daru Evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā” (1.Kor.9,19-23).

         Lūk, neizbēgams jautājums: kur apustuļi uzvedās “kā nevarīgi”? Un vai šīs viņu sprediķu šķautnes var uztvērt kā visas Baznīcas dzīves normu? Mēs atceramies, ka apustulis Pāvils aizliedza veikt jūdu tradicionālo apgraizīšanu pagāniem, kuri pievērsās Kristum. Bet savu mācekli Timoteju viņš apgraizīja, lai saskarsmē ar viņu nejustu riebumu “vārgie” jūdu izcelsmes kristieši. Lai misionārs varētu pietuvoties “neaptvertajiem”, viņam dažreiz jāieiet viņu teritorijā. Un te rodas jautājums, kas nekad nevarēs tikt atrisināts visās savās detaļās: ko var un ko nevar darīt sludinātājs tuvojoties tiem, kurus viņš vēlas pievērst kristietībai?

         Lūk, pareizticībai pievērstais, bet vēl nevisai ticībā stiprais japāņu valdnieks Stefans Dade jautā Japānas bīskapam Nikolajam- “vai viņš drīkst piedalīties dievkalpojumos tuvējā katoļu baznīcā, jo pareizticīgo katedrāle atrodas ļoti tālu”. Un dzird atbildi: “Neejiet uz turieni; jums tas ir bīstami, novedīs no īstā ceļa” (св. Николай Японский. Запись в дневнике 25.11.1902 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 2. - Спб., 1996, lpp. 139.) Taču sv. Nikolajs nekaunējās iet pat pagānu dievnamos (“Dārgais iegāja vienā no bramaņu dievnamiem”) (св. Николай Японский. Запись в дневнике 20.10.1880 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 1. -  Спб., 1996, lpp. 349).

          Apustulis Pāvils dod gudru padomu: jāseko tam, lai “nedotu iemeslu tiem, kuri to meklē” (2. Kor.11,12). Pašā kristiešu vēstī ir daudz kā tāda, kas izsauc sašutumu un neizpratni pagāniem un neticīgajiem. Tas ir neizbēgami. Un mēs saprotam, ka sludinām “kārdinājumu” un “neprātu” (1. Kor. 1,23). Bet kā atšķirt vai cilvēks krīt kārdinājumā Evanģēlija vai manis dēļ. Kristus mācība vai mana uzvedība, vai mans dzīves veids un mans sludināšanas veids viņu atgrūž? Ja viņu atgrūšanās ir vērsta uz pašu Evanģēliju, nu ko, “Patiesi Es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei būs vieglāk soda dienā nekā tādai pilsētai” (Mat. 10,15). Bet ja tā ir reakcija uz manu šķībo runu, uz manu neīstumu, uz manu ierobežoto prātu? Ja pie visas manas teoloģiskās izglītības man pietrūkst mācītāja takta, zināšanu, gudrības, intuīcijas?

        Apustuļiem šī takts bija. Sludinātajam jāmācās no viņiem- par to der atcerēties, lasot viņu vēstules. Jo tajās ir tādas rindiņas, kas diktētas tieši no draudžu ganu apsvērumiem.

        Izrādās, ka Kristus mums devis tādu brīvību, ka no tās dažreiz vajag atteikties. “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu...ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu: “neaizskar”, “nebaudi”, ‘nepieskarties” pēc cilvēku mācībām un baušļiem” (Kol.2,16-22). Bet tur jau ir tā lieta, ka tomēr tiesājam. Tiesājam tieši par brīvību, ar kuru kristieši izturējās pret ārējiem, cilvēciskiem ieradumiem un priekšrakstiem. Un tad, tādēļ, lai dvēsele nekristu kārdinājumā, neatietu no Kristus, kristiešiem nācās atkal atgriezties pie šo priekšstatu jūga, kas valdīja nekristiešu reliģiskās aprindās. Bet atgriezties ne vairs reliģisku iemeslu dēļ, bet tīri priesteriski-pedagoģisku motīvu dēļ.

       Piemēram- vai var ēst elku upurus?

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU ceturtais turpinājums

         Līdzīgā veidā, izrādās, tas notiek arī ar to “aizturošo”, par kuru tiek runāts vēstulē tesaloniķiešiem.Vairākums Baznīctēvu skaidro, ka ar to kurš nevar atnākt kamēr ir “aizturošais”, domāts antikrists. Viņam neļauj iegrūst cilvēci pilnīgā ļaunuma bezdibenī, vai nu Romas valstiskums (kaut arī pagānisks), vai nu pareizticīga monarhija, vai arī Kristus spēks un Baznīcai dotā svētība³³...

        Bet sirdssk. Efrēms Sīrietis “zem vārda, par kuru apustulis saka, ka viņš atklāsies savā laikā, saprot Jēzu Kristu, kad visi teologi, izņemot tikai nedaudzus, šeit atrod norādi uz antikristu” (Беляев А. Д. О безбожии и антихристе. Подготовление, признаки и время пришествия антихриста. М., 1898, lpp. 483.). Ar “nelikumībām” sirdssk. Efrēms, šķiet saprot, netikai sātanisko brīvību grēkā, bet arī kristiešu brīvību no jūdu likumiem. Kamēr kristiešu brīvība no vecā likuma nav izplatījusies visur, kamēr vēl tiek veikti jūdu rituāli- Kristus nevar nākt otrreiz: “Kā gan mūsu Kungs var steigties ar Savu atnākšanu tiesāt visas tautas, ja līdz šim tās nav saņēmušas labo vēsti. Pirmais kults vēl nav beidzies… Ja Evanģēlijs nav atnācis, tad vēl līdz šim turas vecā kalpošana, tad kādā veidā Viņš atklāsies atmaksai tiem, kuri nepaklausīja Evanģēlija vārdiem, jo līdz šim Viņš tiem nebija sludināts? Kamēr netiks likvidēta senā dievkalpošana, kura tagad aiztur  jau sagatavoto Jeruzālemes sagraušanu, un kamēr neaizturēs arī apustulību, kura tagad sludina. Līdz tam laikam nenāks tā Kunga diena, par kuru melīgie kārdinātāji jums sludina, ka tā jau iestājas tagad”³⁴. Un tikai tad atklāsies tumšais nelikumības nodoms (kaut formāli viņš būs stingri pareizticīgs)³⁵.

    Kā redzam,  arī šeit bībeles teksta izpratne var būt pārsteidzoši pretēja. Taču atcerēsimies Origēna padomu: pretrunas un absurdi bībeles stāstos vajadzīgi tādēļ,  lai mēs neapmierinātos ar paviršu izlasīšanu, bet meklētu garīgo, alegorisko. Ja lasot Rakstus, nerastos neskaidrības, “ tad mēs diez vai padomātu, ka Rakstos var būt kaut kāda cita jēga, izņemot virspusējo. Tādēļ Dieva Vārds ir parūpējies ieviest likumā un vēsturē dažus it kā kārdinājumus un neatbilstības; bez tā mēs, neatkāpjoties no burta, neiemācītos neko dievišķu” (Origens. Par sākumiem 4,15). Vai, sakot apustuļa Pāvila vārdiem: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie” (1. Kor. 11,19).

         Dažreiz Bībele lietas apgalvo it kā vienkārši pretrunīgas. Kuru tad no pretrunīgajām tēzēm vajag izvēlēties?